Novembrī ArkeFly sāk lidot no Amsterdamas pa taisno uz Puerto Vallartu. Lieliski, ka nav jāpārsēžas Mexico un cenas arī demokrātiskas. www.arkefly.nl - viss holandiešu valodā, bet var saprast.
Vienīgā nelaime, ka no Rīgas uz Amsterdamu jau iegādājos biļetes ar AirBaltic. Piezvanīju, pavaicāju, vai varu atcelt lidojumu. Pieklājīgi atbildēja, ka varu, un saņemšu atpakaļ lidostas nodokļus. Jau nopriecājos, vismaz kaut ko saglābšu.
Sarēķināja man 3 EUR lidostas nodokļus. Par bagāžu arī neatgriezīs - laikam cēlāji un nesēji tiek laicīgi rezervēti.
No kura laika lidostas nodokļi ir 3 EUR ?
Sajūta, kā pirms 16 gadiem, kad Banka Baltija grima ...
ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris
ceturtdiena, 2011. gada 8. septembris
Kā es braucu pirkt auto Gvadalaharā
Sekojot padomiem no vietējiem Vajartiešiem biju izlēmis, ka auto jāpērk Gvadalaharā (300 km no Vajartas pāri kalnam), jo tur lielāka izvēle un mazāk nobrauktas mašīnas.
Mūsu izvēle bija ļoti šaura, jo parametri tika noteikti sekojoši:
- 8 sēdvietas (lai pietiek vietas arī ciemiņiem, ja nu kaut kur braucam)
- balta krāsa (tas ir ļoti svarīgi karstajā saulē)
- auduma sēdekļi
- automātiskā kārba
- augsta piekare, lai neķeras aiz topēm (tope - "gulošais policists")
- ap 10-12 gadu jauna ;-)
Izlasot internetu un pakonsultējoties ar Alejandro (par viņu - vēlāk) - mūsu izvēle krita uz Chevrolet Suburban (bilde aptuvena):
Nu un tad tikai viss sākās.
Atradu vairākus sludinājumus internetā, kurus nosūtiju Alex (Alejandro strādā servisā un dzīvo Gvadalaharā), lai viņš apskatās auto un tad es aizbraukšu uz 1-2 dienām un visu nokārtosim. Taču vienkārši ! Ha - ha.
Dabūt no Alex emailu jau aizņēma 2 nedēļas, kur nu vēl, lai ieinteresētu viņu aizbraukt un apskatīt mašīnas. Pagāja mēnesis un vienu piektdien es zvanu Alex un saku, ka otrdien no rīta būšu Gvadalaharā pie viņa servisā, jo man mašīna jādabū nākošnedēļ, jo pēc tam es braucu uz Latviju. Obligāti. Viņš saka, ka ir ok, viss būs labi.
1. diena (otrdiena)
Tā pirmdien naktī kāpju autobusā un dodos uz Gvadalaharu ar visu nepieciešamo summu mugursomā Walmart maisiņā. Tā kā autobusi Meksikā ir ļoti ērti, līdzīgi kā biznesa klases sēdvieta lidmašīnā vai pat labāki - izgulēšos un ar svaigiem spēkiem metīšos mašinas meklējumos.
Kas to deva, man netālu apsēdās paliela izmēra vīrs un uzreiz aizmiga, bet tad viņš tā sāka krākt, ka pat filmu skatīties nevarēja un viss liecināja, ka to viņš bija izlēmis darīt visu ceļu līdz Gvadalaharai. Neko darīt, sakošļāju papīra gabalu un iebāzu ausīs - tā pamodos netālu no Zapopan (Gvadalaharas sastāvdaļa) un kāpu arā. Bija 5 no rīta, tumšs, man somā piķis, esmu Meksikā. Biju gulējis 3 stundas.
No krācieniem atkopos kafejnīcā, ēdot brokastis un nositot laiku, izliekoties, ka saprotu, kas rakstīts meksikāņu avīzēs. Ap 9-iem lēnā garā aizeju līdz Alex servisam, kur viņš mani plati smaidot sagaida un aicina kāpt iekša savā baltajā "vočo" un dodamies meklēt auto. Manus nosūtītos sludinājumus viņš pat skatījies nebija, jo zināja, ka ir vairākas vietas, kur to Suburbanu esot pa pilnam.
Vārdu sakot, mēs apbraukājām Gvadalaharu krustam šķērsām 3-4 reizes, Alex demontrēja sava "vočo" iespējas pie 160 km stundā traucoties pa Gvadalaharas periferico (apvedceļš) līdz vienā brīdī man likās, ka ir par daudz - viņš vienā mierā apdzina policiju un uz manu izbrīnu atbildēja, ka šitie neķer par ātrumu.
Katru mašīnu, ko atradām par līdzīgu Suburban, viņš rūpīgi apskatīja. Pacēla motora vāku, apostīja eļļas līmeņa mērītāju un izplūdes trubas sodrējus. Visas mašīnas, kas man patika, nepatika Alex - bet viņam bija arguments: "Motors ir galvenais !!!"
Tuvojās vakars un man bija sekojošas izvēles:
- Dodge Durango, bordo krāsā, ar pelēkiem ādas sēdekļiem, 7 vietas
- Chevrolet Suburban, melnā krāsā ar sarkanu strīpu uz sāniem, sarkaniem ādas sēdekļiem, 9 vietas
- Dodge RAM busiņš, ar aizkariem un koka mēbelēm, tualeti un dušu neatradu, ap 10 sēdvietām
Salīdzinot ar to, kas bija sākumā iecerēts, rupji nelamājoties, varētu teikt: "ošibka - dve tramvaijnije ostanovki" vai "tri dņja ļesom, a potom rukoj podaķ".
Bet mani joprojām nepameta sajūta ka viss beigās būs labi.
Tajā brīdī man iešāvās prātā "ģeniāla" doma parādīt Alex tos sludinājumus, ko biju viņam sūtījis mēnesi atpakaļ. Viņš veikli sazvanīja mašīnu pārdevējus un mēs devāmies pie tiem. Pēc 2 stundām man jau bija vēl 2 labi varianti, no kuriem viens bija balts Suburban ar 9 vietām, auduma sēdekļiem, automātisko kārbu un ļoti labi saglabājies. Viss kā gribējām.
Ta beidzās pirmā diena, mēs nolēmām, ka ņemsim balto, lai arī vecāks modelis un riepas vecas, bet audio sistēma toties spēlē kasetes: "toma cassetes" lepni bija rakstīts sludinājumā.
2. diena (trešdiena)
No rīta bija sarunāts, ka auto saimnieks Jorge atvedīs mašīnu pie Alex lai pārbaudītu kompresiju cilindros un ar kompjūteru nolasīs kļūdas, kā arī apskatīs vai tur nav kāda slēpta vaina.
Diagnostika noritēja sekmīgi (es tur daudz gan neko nesapratu) un Alex teica, ka varam pirkt. Biju priecīgs, ka beidzot varēšu tikt vaļā no tās naudas, ar kuru jau otro dienu vazājos apkārt.
Bet, bija jau ap 2-iem dienā un iestāde, kas noņem auto no reģistrācijas veras ciet pēc stundas. Un vispār pēc 12-iem neviens neko daudz negrib darīt. Nolemjam, ka rīt no rīta (ap 12-iem dienā) Jorge noņems auto no uzskaites, Alex uztaisīs tehnisko apkopi, nomainīsim riepas un tad vakarā būšu Vajartā.
Man iesaka, lai es esmu ap 12-iem un tad ap 13-14 varēšu braukt prom. It kā pēc laika sanāk, ka būšu vakarā mājās.
Neko darīt, izmantošu laiku lietderīgi, palikšu pa nakti Tonalā - nopirkšu vismaz dāvanas.
3. diena (ceturtdiena)
Rīts bija foršs - apgāju visam Tonalas tirgum apkārt - nekas nav mainījies, viss, ko vari iedomāties, te ir dabūjams.
Izsaucu taxi un braucam pie Alex uz servisu.
Viena brīdī taxis pēkšņi apstājas un saka ka mūs paņēmusi policija un viņš nesaprot, kas noticis.
Skats bija labs, kad apstājāmies, 4 melni Ford Lobo ar bākugunīm un 4 motocikli mūs ielenca. Lai tas cik dīvaini būtu - viņiem interesēju es.
Man pajautāja vai saprotu spāniski - uz ko atbildēju ka "poco". Tad lūdza parādīt dokumentus, es sāku meklēt somā, vini pēkšņi palika nervozi un norādīja, ka rokas somā vai kabatās bāzt nevajag. Lai kāpju laukā un nolieku rokas uz mašīnas kapota. Kamēr kāpu laukā 2 tuvākie policisti turēja rokas uz revolveru makstīm, kad noliku rokas uz kapota - viņi arī palika mierīgāki.
Mani aptaustīja (kājas plati, rokas uz kapota) pajautāja vai nevedu kādas apreibinošas vielas un kas man mašīnā maisos. Uz ko atbildēju, ka tās ir dāvanas no Tonalas. Viņi korekti pārmeklēja manus iepirkumus un somu, bet ieraugot tur zeķes un citu veļu, dziļāk, tur kur nauda - nerok. Komandieris saka, ka tagad viss OK un saņemu siltu Gvadalaharieša rokasspiedienu.
Tad es pajautāju vai nevaru ar viniem nofotografēties, jo bijām diezgan jautri kopā pavadījuši laiku (es gan kavēju tikšanos ar Alex). Uz ko viens no viņiem piekrita un taksists mūs nofotografēja:
Nezinu, kā tas izklausās no malas, bet es ne mirkli nejutos apdraudēts. Pilnīgi nemaz. Bija tikai apjukums, kapēc tik daudz uguņojošu tehnisko vienību pēkšņi ielenc nabaga "tsuru". Pozitīvs piedzīvojums.
Taksists man iedod email, lai viņam arī bildi aizsūta.
Ap plkst. vieniem ierodos "štābā", atvainojos par kavēšanos, aizbildinoties, ka man bija neliela aizķeršanās ar policiju. Tur ir visi: Jorge, Alex, kaut kādi draugi, laikam arī Alex māte, mašinas īpašnieka māte arī. Numuri ir noņemti un varu maksāt. Ieejam iekša lai skaitītu naudu. Viss norit veiksmīgi - esmu ticis pie mašīnas. Tagad tikai atliek, pēc Alex vārdiem, nomainīt riepas - tas aizņemšot pusstundu un tad aidā uz mājām.
Bet viņš neminēja tadu sīkumu, ka riepu centrs bija stundas braucienā no servisa. Nu tā 3 stundas mainījām riepas, līdz kamēr atklājās ka arī bremžu kluci jāmaina, bet tas esot ļoti ātri. Skaidrs - vel 2 stundas...
Nu tā ap 5-iem vai 6-iem beidzot izbraucu uz Vajartu, bet skaidrs, ka pa kalniem naktī nebraukšu un dodos uz Tequilu - tas vismaz pa ceļam un pilsēta ļoti smuka.
4. diena (piektdiena)
No rīta ceļos ap 6-iem, pēc brīža sēžos auto un dodos uz Vajartu. Pa ceļam nopirku augļus. 12-os biju mājās.
Lūk tā viņš notiek Meksikā !
Mūsu izvēle bija ļoti šaura, jo parametri tika noteikti sekojoši:
- 8 sēdvietas (lai pietiek vietas arī ciemiņiem, ja nu kaut kur braucam)
- balta krāsa (tas ir ļoti svarīgi karstajā saulē)
- auduma sēdekļi
- automātiskā kārba
- augsta piekare, lai neķeras aiz topēm (tope - "gulošais policists")
- ap 10-12 gadu jauna ;-)
Izlasot internetu un pakonsultējoties ar Alejandro (par viņu - vēlāk) - mūsu izvēle krita uz Chevrolet Suburban (bilde aptuvena):
Nu un tad tikai viss sākās.
Atradu vairākus sludinājumus internetā, kurus nosūtiju Alex (Alejandro strādā servisā un dzīvo Gvadalaharā), lai viņš apskatās auto un tad es aizbraukšu uz 1-2 dienām un visu nokārtosim. Taču vienkārši ! Ha - ha.
Dabūt no Alex emailu jau aizņēma 2 nedēļas, kur nu vēl, lai ieinteresētu viņu aizbraukt un apskatīt mašīnas. Pagāja mēnesis un vienu piektdien es zvanu Alex un saku, ka otrdien no rīta būšu Gvadalaharā pie viņa servisā, jo man mašīna jādabū nākošnedēļ, jo pēc tam es braucu uz Latviju. Obligāti. Viņš saka, ka ir ok, viss būs labi.
1. diena (otrdiena)
Tā pirmdien naktī kāpju autobusā un dodos uz Gvadalaharu ar visu nepieciešamo summu mugursomā Walmart maisiņā. Tā kā autobusi Meksikā ir ļoti ērti, līdzīgi kā biznesa klases sēdvieta lidmašīnā vai pat labāki - izgulēšos un ar svaigiem spēkiem metīšos mašinas meklējumos.
Kas to deva, man netālu apsēdās paliela izmēra vīrs un uzreiz aizmiga, bet tad viņš tā sāka krākt, ka pat filmu skatīties nevarēja un viss liecināja, ka to viņš bija izlēmis darīt visu ceļu līdz Gvadalaharai. Neko darīt, sakošļāju papīra gabalu un iebāzu ausīs - tā pamodos netālu no Zapopan (Gvadalaharas sastāvdaļa) un kāpu arā. Bija 5 no rīta, tumšs, man somā piķis, esmu Meksikā. Biju gulējis 3 stundas.
No krācieniem atkopos kafejnīcā, ēdot brokastis un nositot laiku, izliekoties, ka saprotu, kas rakstīts meksikāņu avīzēs. Ap 9-iem lēnā garā aizeju līdz Alex servisam, kur viņš mani plati smaidot sagaida un aicina kāpt iekša savā baltajā "vočo" un dodamies meklēt auto. Manus nosūtītos sludinājumus viņš pat skatījies nebija, jo zināja, ka ir vairākas vietas, kur to Suburbanu esot pa pilnam.
Vārdu sakot, mēs apbraukājām Gvadalaharu krustam šķērsām 3-4 reizes, Alex demontrēja sava "vočo" iespējas pie 160 km stundā traucoties pa Gvadalaharas periferico (apvedceļš) līdz vienā brīdī man likās, ka ir par daudz - viņš vienā mierā apdzina policiju un uz manu izbrīnu atbildēja, ka šitie neķer par ātrumu.
Katru mašīnu, ko atradām par līdzīgu Suburban, viņš rūpīgi apskatīja. Pacēla motora vāku, apostīja eļļas līmeņa mērītāju un izplūdes trubas sodrējus. Visas mašīnas, kas man patika, nepatika Alex - bet viņam bija arguments: "Motors ir galvenais !!!"
Tuvojās vakars un man bija sekojošas izvēles:
- Dodge Durango, bordo krāsā, ar pelēkiem ādas sēdekļiem, 7 vietas
- Chevrolet Suburban, melnā krāsā ar sarkanu strīpu uz sāniem, sarkaniem ādas sēdekļiem, 9 vietas
- Dodge RAM busiņš, ar aizkariem un koka mēbelēm, tualeti un dušu neatradu, ap 10 sēdvietām
Salīdzinot ar to, kas bija sākumā iecerēts, rupji nelamājoties, varētu teikt: "ošibka - dve tramvaijnije ostanovki" vai "tri dņja ļesom, a potom rukoj podaķ".
Bet mani joprojām nepameta sajūta ka viss beigās būs labi.
Tajā brīdī man iešāvās prātā "ģeniāla" doma parādīt Alex tos sludinājumus, ko biju viņam sūtījis mēnesi atpakaļ. Viņš veikli sazvanīja mašīnu pārdevējus un mēs devāmies pie tiem. Pēc 2 stundām man jau bija vēl 2 labi varianti, no kuriem viens bija balts Suburban ar 9 vietām, auduma sēdekļiem, automātisko kārbu un ļoti labi saglabājies. Viss kā gribējām.
Ta beidzās pirmā diena, mēs nolēmām, ka ņemsim balto, lai arī vecāks modelis un riepas vecas, bet audio sistēma toties spēlē kasetes: "toma cassetes" lepni bija rakstīts sludinājumā.
2. diena (trešdiena)
No rīta bija sarunāts, ka auto saimnieks Jorge atvedīs mašīnu pie Alex lai pārbaudītu kompresiju cilindros un ar kompjūteru nolasīs kļūdas, kā arī apskatīs vai tur nav kāda slēpta vaina.
Diagnostika noritēja sekmīgi (es tur daudz gan neko nesapratu) un Alex teica, ka varam pirkt. Biju priecīgs, ka beidzot varēšu tikt vaļā no tās naudas, ar kuru jau otro dienu vazājos apkārt.
Bet, bija jau ap 2-iem dienā un iestāde, kas noņem auto no reģistrācijas veras ciet pēc stundas. Un vispār pēc 12-iem neviens neko daudz negrib darīt. Nolemjam, ka rīt no rīta (ap 12-iem dienā) Jorge noņems auto no uzskaites, Alex uztaisīs tehnisko apkopi, nomainīsim riepas un tad vakarā būšu Vajartā.
Man iesaka, lai es esmu ap 12-iem un tad ap 13-14 varēšu braukt prom. It kā pēc laika sanāk, ka būšu vakarā mājās.
Neko darīt, izmantošu laiku lietderīgi, palikšu pa nakti Tonalā - nopirkšu vismaz dāvanas.
3. diena (ceturtdiena)
Rīts bija foršs - apgāju visam Tonalas tirgum apkārt - nekas nav mainījies, viss, ko vari iedomāties, te ir dabūjams.
Izsaucu taxi un braucam pie Alex uz servisu.
Viena brīdī taxis pēkšņi apstājas un saka ka mūs paņēmusi policija un viņš nesaprot, kas noticis.
Skats bija labs, kad apstājāmies, 4 melni Ford Lobo ar bākugunīm un 4 motocikli mūs ielenca. Lai tas cik dīvaini būtu - viņiem interesēju es.
Man pajautāja vai saprotu spāniski - uz ko atbildēju ka "poco". Tad lūdza parādīt dokumentus, es sāku meklēt somā, vini pēkšņi palika nervozi un norādīja, ka rokas somā vai kabatās bāzt nevajag. Lai kāpju laukā un nolieku rokas uz mašīnas kapota. Kamēr kāpu laukā 2 tuvākie policisti turēja rokas uz revolveru makstīm, kad noliku rokas uz kapota - viņi arī palika mierīgāki.
Mani aptaustīja (kājas plati, rokas uz kapota) pajautāja vai nevedu kādas apreibinošas vielas un kas man mašīnā maisos. Uz ko atbildēju, ka tās ir dāvanas no Tonalas. Viņi korekti pārmeklēja manus iepirkumus un somu, bet ieraugot tur zeķes un citu veļu, dziļāk, tur kur nauda - nerok. Komandieris saka, ka tagad viss OK un saņemu siltu Gvadalaharieša rokasspiedienu.
Tad es pajautāju vai nevaru ar viniem nofotografēties, jo bijām diezgan jautri kopā pavadījuši laiku (es gan kavēju tikšanos ar Alex). Uz ko viens no viņiem piekrita un taksists mūs nofotografēja:
Nezinu, kā tas izklausās no malas, bet es ne mirkli nejutos apdraudēts. Pilnīgi nemaz. Bija tikai apjukums, kapēc tik daudz uguņojošu tehnisko vienību pēkšņi ielenc nabaga "tsuru". Pozitīvs piedzīvojums.
Taksists man iedod email, lai viņam arī bildi aizsūta.
Ap plkst. vieniem ierodos "štābā", atvainojos par kavēšanos, aizbildinoties, ka man bija neliela aizķeršanās ar policiju. Tur ir visi: Jorge, Alex, kaut kādi draugi, laikam arī Alex māte, mašinas īpašnieka māte arī. Numuri ir noņemti un varu maksāt. Ieejam iekša lai skaitītu naudu. Viss norit veiksmīgi - esmu ticis pie mašīnas. Tagad tikai atliek, pēc Alex vārdiem, nomainīt riepas - tas aizņemšot pusstundu un tad aidā uz mājām.
Bet viņš neminēja tadu sīkumu, ka riepu centrs bija stundas braucienā no servisa. Nu tā 3 stundas mainījām riepas, līdz kamēr atklājās ka arī bremžu kluci jāmaina, bet tas esot ļoti ātri. Skaidrs - vel 2 stundas...
Nu tā ap 5-iem vai 6-iem beidzot izbraucu uz Vajartu, bet skaidrs, ka pa kalniem naktī nebraukšu un dodos uz Tequilu - tas vismaz pa ceļam un pilsēta ļoti smuka.
4. diena (piektdiena)
No rīta ceļos ap 6-iem, pēc brīža sēžos auto un dodos uz Vajartu. Pa ceļam nopirku augļus. 12-os biju mājās.
Lūk tā viņš notiek Meksikā !
trešdiena, 2011. gada 7. septembris
PVR, MEX, JFK, FRA, RIX
Mexico izskatās kā lego salikta pilsētiņa, kad lido pāri uz nosēšanos.
Lidmašīnā pārsalu - stjuardese vaicāja vai nav auksti un uzreiz iedeva segu. Man tagad iesnas no labās nāss, jo uz to pūta kondicionieris.
Kreisā acs sarkana, kā luksofors, jo tur mīt vīruss (aizmirsu kā saucās).
Lidojums uz Ņujorku ir "overbooked" - tiek izsludināts, ka katrs kas lidos pēc 8 stundām, dabūs vēl vienu return biļeti uz NY pa brīvu. Tā es dabūju savu vietu tieši pie tualetes 30 rindā :-)
Netālu no NY sāka šķaudīt arī brakussēdošie.
Esmu JFK un ceru, ka drīz aizlidošu tālāk uz Frankfurti - kaut kā lidojums kavējas.
Sporta bārā pasūtīju 2 Cuba Libre - tas atvieglo gaidīšanu.
Vārdu sakot - ar meksikāņiem viss ir nedaudz neorganizēts, bet galu galā notiek kā plānots.
Tpu, tpu, tpu
Lidmašīnā pārsalu - stjuardese vaicāja vai nav auksti un uzreiz iedeva segu. Man tagad iesnas no labās nāss, jo uz to pūta kondicionieris.
Kreisā acs sarkana, kā luksofors, jo tur mīt vīruss (aizmirsu kā saucās).
Lidojums uz Ņujorku ir "overbooked" - tiek izsludināts, ka katrs kas lidos pēc 8 stundām, dabūs vēl vienu return biļeti uz NY pa brīvu. Tā es dabūju savu vietu tieši pie tualetes 30 rindā :-)
Netālu no NY sāka šķaudīt arī brakussēdošie.
Esmu JFK un ceru, ka drīz aizlidošu tālāk uz Frankfurti - kaut kā lidojums kavējas.
Sporta bārā pasūtīju 2 Cuba Libre - tas atvieglo gaidīšanu.
Vārdu sakot - ar meksikāņiem viss ir nedaudz neorganizēts, bet galu galā notiek kā plānots.
Tpu, tpu, tpu
Abonēt:
Ziņas (Atom)