piektdiena, 2011. gada 28. oktobris

Esmu tomēr latvietis

Kad atbraucu no Meksikas 7. septembri uz Rīgu, biju laikam zem "jet lag".

Pirmās dienas nevarēju saprast kapēc visi tik bēdīgi. Pirmais šoks man bija RIMI, kur iegāju iepirkt ikdienai nepieciešamo. Visi izskatījās tik drūmi, it kā katram bija kāds tuvs cilvēks nomiris.

Bet es vēl joprojām smaidīju ...

Vēl joprojām vilkās pāris nedēļas, līdz es vienā dienā sapratu ka esmu palicis tāds pats.

Esmu atkal kļuvis latvietis :-)

trešdiena, 2011. gada 26. oktobris

Baskāju būšanas popularizēšana Valmierā un Vidzemē

Šodien saņēmu email no OreMan bloga, par jauna ieraksta esamību: "Baskāju būšanas popularizēšana Valmierā un Vidzemē".

OreMan noskrēja Valmieras maratonu Huarache sandalēs - pilnīgi nekāda amortizācija un ir dzīvs :-)

Es salīdzinot ar OreMan esmu pilnīgs iesācējs, bet varu tikai apstiprināt to, ka pēdējā laikā kopš pārgāju uz minimāliem apaviem man arī vairāk nav nekādu sāpju ne ceļgalos, ne pēdās. Ja kas sāap -tikai muskuļi, ja slodze bijusi par lielu un kārtīgi neizstaipās pēc skrējiena.

Labs raksts, kas nopublicēts Liesmā (Valmieras laikraksts) kur OreMan sakarīgi pastāsta par baskāju skriešanu un to lietas būtību, ko mums, skrējējiem, liedza (vai joprojām liedz) saprast modernie skriešanas apavi.
Links uz rakstu

Avokado - lielais brālis, mazais brālis

Drusku aizkavējies ieraksts. Atcerējos par to tīrot bildes no kompjūtera. Tas vēl bija tad, kad braucu uz Gvadalaharu auto lūkoties un atceļā iepirku augļus.

Neko TĀDU pirms tam nebiju redzējis. Mājās atbraucis, kā jau grāmatvedis, uzreiz veicu mērījumus un salīdzināju ar tiem avokado, ko pirms tam pirkām tirgū vai Wallmart vai Soriana.

Bildes runā pašas par sevi - svars gramos.

Lielais gigants-avokado maksāja 10 peso gabalā (43 santīmi). Es paņēmu tikai 4 :-)


piektdiena, 2011. gada 21. oktobris

Man Kadafi ir žēl

Skatos uz šito visu, kā modernās pasaules uzvaru kārtējā karā, kas pateicoties mūsdienu tehnoloģijām ir iespējams pat ļoti lokāls. Reaktīvo šāviņu precizitāte ir daži metri. Ar pāris iznīcinātājiem pietiek, lai nobombardētu nelielu laukumu, kurā, pēc "war intelligence" ziņām atrodas ienaidnieks, vai tikai viņa suns.

Vai tā bija okupācija, par ko šodien tik ļoti mēs cepamies. Pat NATO atzina, ka ir okupējusi Lībiju, jo nesen tika rosināts atcelt Lībijas okupāciju. Ar ko NATO ir labāks par krieviem, vāciešiem, japāņiem, ķīniešiem, amerikāņiem. Okupācija taču nav laba lieta.

Nu, nošāva Kadafi, un tālāk ?

Būs vel viena zeme, kur varēs celt un būvēt. Franči droši vien saņems lielāko daļu kontraktu, jo viņi sāka uzlidojumus, tātad viņiem būs priekšroka gūt no tā labumu, jeb kontribūciju.

Ar ko Kadafi atškiras no jebkura cita valdnieka (prezidenta, premjera) ?

Tie tāpat dažreiz visadas blēņas dara un izšķērdē valsts naudu.

Bet vai no šī gadījuma pasaule kļūs labāka?

Nē, tā kļūs garlaicīgāka, jo Kadafi, lai ari nebija, varbūt enģelis, vismaz bija interesanta personība, seviški savu ārzemju vizīšu laikā - un no tā masu mēdiji barojās ar neskaitāmām ziņām, video un foto materiāliem.Tādi paši jau ir ari klintoni, buši, sarkozī, berluskõni.

Tad jau visi, kas nepakļaujas rietumu kārtībai, un kam ir vai nav nafta, un kam nav kodolieroči - jāšauj nost: Fidels (nu jau Rauls), Čavess, Mubaraks - lai neapstrīd tirgus ekonomikas priekšrocības.

sestdiena, 2011. gada 15. oktobris

Ideāls treniņš - Ogres zilie kalni

Šhodien ar Janeku aizbraucām uz Ogri, zilajiem kalniem paskriet kalniņus gatavojoties Siguldas kalnu maratonam. Trase (slēpošanas) vienkārši fantastiska - mežs, kalniņi, sēnes, 7 grādi vēss.
Vibram uzvedās ideāli - ļoti laba saķere, jo nebija slapjš un kājas arī nesala :-). Esmu pēc 5 mēnešiem tā pieradis pie saviem KSO, ka citos apavos skrienot var izmežģīt potīti, jo nejūt - kā pēda saskaras ar zemi.

Noskrējām ap 16km, nepalaižot garām nevienu kalniņu.


http://connect.garmin.com/activity/121747348

Kas mani pārsteidza - savācām tikai 280 metru kāpumu. Siguldā būs ap 800m kāpums uz 33 kilometriem (vismaz tā bija pirms gada) !

Pirms nedēļas Siguldā 2x pa trepēm un uz serpentīna kalna, noskrienot tikai 9km - savācu 230 metrus.

Būs jābrauc uz Siguldu. Laika nav daudz.

trešdiena, 2011. gada 12. oktobris

Ardievu Jova

Gluži vai žēl paliek skatoties, kas no Jovas pāri palicis. Bet nu gaidīšanas svētki bija labi, vai ne Vajartieši?

To sauc par "tropical depression" - depresija, kas iestājas, kad gaida kaut ko lielu un varenu, bet beigās tāda vēja pūsmiņa vien.

otrdiena, 2011. gada 11. oktobris

Jova

Es no Latvijas tikai varu koordinēt. Mans ieguldijums divi screenshoti, Viens uz 5:00 PDT (3:00 PM pēc Latvijas laika)

Un pēc trīs stundām 8:00 PDT (6:00 PM pēc latvijas laika) bilde rāda, ka punkts pie Puerto Vallartas palicis dzeltenāks - tas nozīmē Jova paliek vājāka. Cerams ka tā arī ir.

Pēc trīs stundām ielikšu vēl vienu bildīti - redzēs kas būs.

Te viena web kamera, kas rāda Puerto Vallartu - pagaidām viss mierīgi, kā jebkurā parastā dienā:

http://www.puertovallarta.net/interactive/webcam/

 Te arī trešā bilde vēl pēc trīs stundām 11:00 PDT - Jova nekustās, laikam domā kur iet. Izskatās tā palikusi oranžāka:


Bildes no: http://www.stormpulse.com/pacific

Update: Jova Vallartā var arī neierasties :-)

tagad ir atkal 3 stundas pagājušas un Jova stāv uz vietas, 2. kategorija. Vallartā prognozē tikai tropisko vētru vai arī ņemot vērā kalnu iespaidu varētu būt tikai "Tropical Depression"

pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

Latvijas izklaides un mobilā telefona kaitīgums

Sestdien mamma izkurināja pirti un mēs ar Maijas tēvu Jūli un viņa darba biedru, nodrošinājušies ar pietiekamiem alus krājumiem un dambreti, pavadījām jauki laiku spēlējot dambreti, dzerot alu un peroties. Vismaz beidzot sasildījos.

Kādā brīdī atcerējos vienu testu, ko bijām veikuši pirms kādiem 5 gadiem.

Viss ir vienkārši. Notiek laušanās ar rokām (armrestling), vinnē tas kurš pirmais nospiež pretinieka roku pret galdu. Parasti Jūlis vinnē, jo atšķirībā no manis, viņš lielāko daļu dzīves strādā fizisku darbu. Neesmu viņu nolauzis ne reizi, izņemot gadījumus, kad viņam otrā rokā iedod mobilo telefonu.

Ar telefonu starpība vienkārši šokējoša - es smaidīdams nospiedu gan viņa labo, gan kreiso roku. Tā bija toreiz un Jūlis īsti nenoticēja, ka mobilais pie vainas.

Sestdien atkārtojām eksperimentu - tas pats: pirmajā raundā Jūlis (bez mobilā) man nolauž abas rokas, kā bērnam, es vēl dabūju krampi plecā.

Otrajā raundā iedodu savu mobilo Jūlim paturēt otrā rokā un viss atkārtojas - es nolaužu abas viņa rokas pārāk nesasprindzinoties.

Izmēģiniet, ja neticat - būs interesanti !