Viss ir relatīvs, kārtējo reizi pārliecinos, ka, gan laiks, gan gaisa temperatūra ir stipri relatīvi attiecībā pret indivīdu.
Pirms pāris dienām ierodoties PV (Puerto Vallarta) man likās 30 grādi ir neiedomājami karsts un kustēties ir neiespējami. Kad bija +35 - reāla pirts dienas garumā. Sviedri tek visu laiku, mainu t-kreklus, šortus, kamēr, pēc 3 dienām, mani drēbju krājumi ir beigušies.
Tagad ir +27 grādi, nu - tāds pavēss, bet pagājusi tikai nedēļa. Varētu būt saulaināks un siltāks. Uz baseinu galīgi neiznāk aiziet un uz okeānu vēl jo mazāk velk. Drīz sākšu skriet garos gabalus, lai sasildītos. (Neesmu skrējis kopš maija beigām, sakarā ar pārvākšanos).
Otrs relatīvais lielums ir laiks. Man liekas esmu šeit kādu pailgu laiku (pēc kalendāra 1 nedēļu, pēc laika - kādu ilgāku brīdi), un noteikti bez manis Latvijā nevar iztikt - tur jau būs viss noticis, būšu nokavējis. Nekā. Man ir sajūta: tur nekas nenotiek. Varbūt es nezinu, bet ir tāda sajūta un tas kas liekas jau ir tas kas ir. Laiks te ir daudz piepildītāks, jo nav sākusies rutīna.
Trešā relativitāte - attālums. Kopš ir Skype - attālums vispār ir zaudējis savu nozīmi. Viss notiek. Visu var izdarīt. Piezvanīt. Satikties. Uzrakstīt. Prezentēt. Nu labi - paspiest roku ir neiespējami un paskatīties acīs ar nav viegli, jo kamera parasti izvietota ekrāna augšdaļā un uz to neviens neskatās :-)
Joprojām nevaru saprast cik ir pulkstens.
Ļoti labs ieraksts, +1!
AtbildētDzēst